Posts Tagged 'AKKA/LAA'

Kā man gāja Viļņā un citi jaunumi

Sveicināti!

Ar prieku varu ziņot, ka projekts soļo uz priekšu milzu soļiem. Tā vien šķiet, ka esmu patrāpījies īstajā vietā īstajā laikā, jo arvien biežāk sastopu citus, kas dara ko līdzīgu, vai piemērus, kas liecina, ka šāds projekts ir nepieciešams.

Pirmkārt un galvenokārt, protams, vēlētos minēt braucienu uz Viļņu, kur notika vesela konference, kas veltīta tieši publiskajam domēnam. Vienlaikus tur notika arī brīvo licenču programmas “Creative Commons” Eiropas sanāksme. Tur es ne tikai sastapu daudzus cilvēkus, kam interesē tieši tās pašas lietas un kas vēlas sasniegt līdzīgus mērķus, bet arī daudz ko uzzināju no citiem, kas tikuši jau daudz tālāk. It īpaši jauki ir tas, ka nu es zinu, kas nepieciešams, lai ieviestu “Creative Commons” licences Latvijā. Bet par to mazliet vēlāk.

Pati konference, iespējams, diezgan brīvi traktēja jēdzienu “publiskais domēns” — apmēram pieci priekšlasījumi (tai skaitā arī jūsu padevīgā kalpa apcerējums par publisko domēnu un grāmatām) tik tiešām bija par šo tēmu, bet pārējie pieci bija par netaisnību Āfrikā, Lietuvas studentu nedienām un citām, nenoliedzami, būtiskām tēmām, kas tomēr nav pārlieku cieši saistītas ar publisko domēnu. Dažas bildītes, ko es tur sataisīju, var apskatīt manā flickr lapā — tur var redzēt āfrikāņu kreklā tērpto un ļoti aktīvo konferences organizētāju Andrju, “Creative Commons” Eiropas programmu vadītājus, dižo noslēguma rautu LietPSR arhitektūras pērlē — restorānā “Neringa” (starp citu, iestādes angliskā mājaslapa ir lielisks Lithuanian English piemērs) un vēl dažus citus jauniešus un notikumus.

Otrkārt, visnotaļ auglīga izvērtusies projekta līdzdalība konkursā “Ideju kauss”. Tā jau ir materializējusies (ļoti aptuvenā, taču arvien skaidrākā) biznesa plāna uzmetumā un it īpaši vērtīgos padomos un kontaktos. Līdz 5. maijam jāpaspēj uzrakstīt tāds biznesa plāns, ko varētu iesniegt gan konkursa komisijai, gan jauniešiem, kas pēc tam palīdzēs to īstenot. Tādēļ piedodiet, ja neesmu pārlieku aktīvs blogā rakstītājs — cerams, ka drīz būšu uzrakstījis arī ko vairāk par apcerējumiem blogā.

Treškārt, Autortiesību likums sagādājis ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Izrādās, Pāvilu Rozīti digitalizēt tomēr nevarēšu, jo viņš savulaik uzrakstīja vairākus romānus, kas visnotaļ asi kritizēja Oktobŗa revolūciju un tādēļ tos aizliedza LPSR laikos. Savukārt Autortiesību likums paredz, ka tiem autoriem, kuŗu darbi bijuši aizliegti, autortiesību termiņš tiek pagarināts par aizlieguma laiku. Ievērojiet, nevis darbiem, bet autoriem. Būtībā tas nozīmē to, ka ļoti daudziem autoriem Latvijā ir rekordgaŗš autortiesību termiņš: 130 (!) gadi pēc autora nāves. Tas ir būtisks ierobežojums, un tagad meklēju veidus, kā to apiet. Šķiet, Pāvila Rozīša vietā kā piemēru ņemšu Frici Bārdu.

Ceturtkārt, 21. aprīļa dienā AKKA/LAA publicējusi savu reklāmas izdevumu divu lappušu apmērā (nav slikti, ņemot vērā, ka tā ir bezpeļņas organizācija — cik daudz pelnošas iestādes var atļauties “Dienā” nopirkt veselu atvērumu?) Tur lieliski atklāta AKKA/LAA domāšana un arī būtiskākā atšķirība starp viņiem un manu projektu. Atļaušos citēt AKKA/LAA izpilddirektori Inesi Pakloni: “Darām visu, lai savāktu autoriem autoratlīdzību, kas gan tikai pāris simtiem no Latvijas četriem tūkstošiem autoru ir summa, kas atbilst minimālajai mēnešalgai vai ir lielāka par to. Tik mazu algu saņem apmēram 4% autoru — tāpat kā citās Eiropas valstīs. Pārējie 96% saņem vēl mazāk, un viņiem no autoratlīdzības vien nav iespējams sevi uzturēt, viņi strādā algotu darbu, saņem pensijas bai kā citādi rod iespēju apmaksāt savu dzīvi, kuras daļu atšķirībā no citiem līdzpilsoņiem pavada kultūras radīšanā.”

Šajā teikumā pateiktas vairākas būtiskas lietas: pirmkārt, AKKA/LAA uzskata, ka Latvijā ir 4000 autoru, kas, atšķirībā no citiem, rada kultūru. Otrkārt, viņi atzīst, ka pārāk sekmīgi nespēj sasniegt savu mērķi, tas ir, savākt viņiem pienācīgu autoratlīdzību — ja kāds uzņēmums tikai 4% savu darbinieku maksātu minimālo mēnešalgu vai vairāk, mēs taču neteiktu, ka tas darbojas nevainojami. Treškārt, šāda situācija ir arī citās Eiropas valstīs, tātad tā nav vis neapzinīgo un pirātisko Latvijas iedzīvotāju vaina, bet gan visas sistēmas problēma. Savukārt es esmu pārliecināts, ka Latvijas kultūru rada daudz vairāk cilvēku nekā tikai 4000. To rada cilvēki, kas pēc darba iet dziedāt korī, nesaņemot par to nekādu autoratlīdzību. To rada cilvēki, kas sacer un pārstāsta citiem anekdotes par Zatleru un Kalvīti. To rada kaut vai tie, kas (atšķirībā no manis) kaut ko regulāri raksta savos blogos. Viņi to dara par brīvu, neprasot atlīdzību, tāpēc, ka viņiem tas patīk. Šī izpratne par autortiesībām mums devusi tik daudz tautasdziesmu, ka katram latvietim sanāk pa vienai. Spriediet nu paši, kam ir labāki rezultāti — AKKA/LAA ar saviem 4% autoru vai latviešu tautai ar savām tautasdziesmām.


Saņem jaunumus ātrāk!