Kā man gāja Viļņā un citi jaunumi

Sveicināti!

Ar prieku varu ziņot, ka projekts soļo uz priekšu milzu soļiem. Tā vien šķiet, ka esmu patrāpījies īstajā vietā īstajā laikā, jo arvien biežāk sastopu citus, kas dara ko līdzīgu, vai piemērus, kas liecina, ka šāds projekts ir nepieciešams.

Pirmkārt un galvenokārt, protams, vēlētos minēt braucienu uz Viļņu, kur notika vesela konference, kas veltīta tieši publiskajam domēnam. Vienlaikus tur notika arī brīvo licenču programmas “Creative Commons” Eiropas sanāksme. Tur es ne tikai sastapu daudzus cilvēkus, kam interesē tieši tās pašas lietas un kas vēlas sasniegt līdzīgus mērķus, bet arī daudz ko uzzināju no citiem, kas tikuši jau daudz tālāk. It īpaši jauki ir tas, ka nu es zinu, kas nepieciešams, lai ieviestu “Creative Commons” licences Latvijā. Bet par to mazliet vēlāk.

Pati konference, iespējams, diezgan brīvi traktēja jēdzienu “publiskais domēns” — apmēram pieci priekšlasījumi (tai skaitā arī jūsu padevīgā kalpa apcerējums par publisko domēnu un grāmatām) tik tiešām bija par šo tēmu, bet pārējie pieci bija par netaisnību Āfrikā, Lietuvas studentu nedienām un citām, nenoliedzami, būtiskām tēmām, kas tomēr nav pārlieku cieši saistītas ar publisko domēnu. Dažas bildītes, ko es tur sataisīju, var apskatīt manā flickr lapā — tur var redzēt āfrikāņu kreklā tērpto un ļoti aktīvo konferences organizētāju Andrju, “Creative Commons” Eiropas programmu vadītājus, dižo noslēguma rautu LietPSR arhitektūras pērlē — restorānā “Neringa” (starp citu, iestādes angliskā mājaslapa ir lielisks Lithuanian English piemērs) un vēl dažus citus jauniešus un notikumus.

Otrkārt, visnotaļ auglīga izvērtusies projekta līdzdalība konkursā “Ideju kauss”. Tā jau ir materializējusies (ļoti aptuvenā, taču arvien skaidrākā) biznesa plāna uzmetumā un it īpaši vērtīgos padomos un kontaktos. Līdz 5. maijam jāpaspēj uzrakstīt tāds biznesa plāns, ko varētu iesniegt gan konkursa komisijai, gan jauniešiem, kas pēc tam palīdzēs to īstenot. Tādēļ piedodiet, ja neesmu pārlieku aktīvs blogā rakstītājs — cerams, ka drīz būšu uzrakstījis arī ko vairāk par apcerējumiem blogā.

Treškārt, Autortiesību likums sagādājis ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Izrādās, Pāvilu Rozīti digitalizēt tomēr nevarēšu, jo viņš savulaik uzrakstīja vairākus romānus, kas visnotaļ asi kritizēja Oktobŗa revolūciju un tādēļ tos aizliedza LPSR laikos. Savukārt Autortiesību likums paredz, ka tiem autoriem, kuŗu darbi bijuši aizliegti, autortiesību termiņš tiek pagarināts par aizlieguma laiku. Ievērojiet, nevis darbiem, bet autoriem. Būtībā tas nozīmē to, ka ļoti daudziem autoriem Latvijā ir rekordgaŗš autortiesību termiņš: 130 (!) gadi pēc autora nāves. Tas ir būtisks ierobežojums, un tagad meklēju veidus, kā to apiet. Šķiet, Pāvila Rozīša vietā kā piemēru ņemšu Frici Bārdu.

Ceturtkārt, 21. aprīļa dienā AKKA/LAA publicējusi savu reklāmas izdevumu divu lappušu apmērā (nav slikti, ņemot vērā, ka tā ir bezpeļņas organizācija — cik daudz pelnošas iestādes var atļauties “Dienā” nopirkt veselu atvērumu?) Tur lieliski atklāta AKKA/LAA domāšana un arī būtiskākā atšķirība starp viņiem un manu projektu. Atļaušos citēt AKKA/LAA izpilddirektori Inesi Pakloni: “Darām visu, lai savāktu autoriem autoratlīdzību, kas gan tikai pāris simtiem no Latvijas četriem tūkstošiem autoru ir summa, kas atbilst minimālajai mēnešalgai vai ir lielāka par to. Tik mazu algu saņem apmēram 4% autoru — tāpat kā citās Eiropas valstīs. Pārējie 96% saņem vēl mazāk, un viņiem no autoratlīdzības vien nav iespējams sevi uzturēt, viņi strādā algotu darbu, saņem pensijas bai kā citādi rod iespēju apmaksāt savu dzīvi, kuras daļu atšķirībā no citiem līdzpilsoņiem pavada kultūras radīšanā.”

Šajā teikumā pateiktas vairākas būtiskas lietas: pirmkārt, AKKA/LAA uzskata, ka Latvijā ir 4000 autoru, kas, atšķirībā no citiem, rada kultūru. Otrkārt, viņi atzīst, ka pārāk sekmīgi nespēj sasniegt savu mērķi, tas ir, savākt viņiem pienācīgu autoratlīdzību — ja kāds uzņēmums tikai 4% savu darbinieku maksātu minimālo mēnešalgu vai vairāk, mēs taču neteiktu, ka tas darbojas nevainojami. Treškārt, šāda situācija ir arī citās Eiropas valstīs, tātad tā nav vis neapzinīgo un pirātisko Latvijas iedzīvotāju vaina, bet gan visas sistēmas problēma. Savukārt es esmu pārliecināts, ka Latvijas kultūru rada daudz vairāk cilvēku nekā tikai 4000. To rada cilvēki, kas pēc darba iet dziedāt korī, nesaņemot par to nekādu autoratlīdzību. To rada cilvēki, kas sacer un pārstāsta citiem anekdotes par Zatleru un Kalvīti. To rada kaut vai tie, kas (atšķirībā no manis) kaut ko regulāri raksta savos blogos. Viņi to dara par brīvu, neprasot atlīdzību, tāpēc, ka viņiem tas patīk. Šī izpratne par autortiesībām mums devusi tik daudz tautasdziesmu, ka katram latvietim sanāk pa vienai. Spriediet nu paši, kam ir labāki rezultāti — AKKA/LAA ar saviem 4% autoru vai latviešu tautai ar savām tautasdziesmām.

Advertisements

Jaunumi 21.03.2008

Ja pirms mēneša varēju ziņot tikai par plāniem un iesāktiem darbiem, tad tagad jau ar prieku varu ziņot par to, kas sasniegts.

1) Iztulkota apmēram trešdaļa no grāmatas “Brīvā kultūra”;

2) Izdevniecības projekts iesniegts inovātīvo biznesu ideju konkursam “Ideju Kauss”. Konkursam bija iesniegtas apmēram 370 idejas, tālāku dalību konkursā turpināja mazliet vairāk par 100. Starp tām arī atvērtās izdevniecības projekts 🙂

3) 30. martā dodos uz tikšanos par “Creative Commons” un publisko domēnu Viļņā. Tur tikšos ar Eiropas “Creative Commons” pārstāvjiem, lai pārspriestu iespēju izveidot “Creative Commons” licenču latviskās versijas;

4) Visbeidzot, saņemts grāmatas “Brīvā kultūra” autora Lorensa Lesiga atbalsts tulkojumam un izdevumam latviešu valodā.

Pēc mēneša gaidiet nākamās ziņas 🙂 Cerams, ka varēšu ziņot par tikpat strauju virzību uz priekšu.

Jaunumi 21.02.2008

Ja lietas virzās uz priekšu, tad pamazām paliek arvien mazāk laika, lai par tām rakstītu. Tomēr to var izprast arī kā projekta apklušanu, kas ne tuvu nav taisnība. Tādēļ nolēmu uzrakstīt par jaunumiem:

1) Ir sākts darbs pie pirmā tulkojuma (tieši tas paņem lielāko daļu laika). Visi virzieni un kustības sāk ar manifestu — arī mēs. Tādēļ pirmais tulkojums ir manifests, kur lieliski pastāstīts, kāpēc brīva pieeja citu autoru darbiem ir svarīga un kā tas ietekmē kultūru — Stenfordas universitātes jurisprudences profesora Lorensa Lesiga lieliskā grāmata „Brīvā kultūra“.  Šī grāmata  izdota 2004. gadā un īsā laikā kļuvusi ļoti populāra. Īpaši pievilcīgi ir arī tas, ka tā ir viena no pirmajām grāmatām, kas izdota ar brīvu licenzi.

2) Esmu arī izvēlējies latviešu autoru, kuŗa darbus digitalizēt pirmos. Tas ir Pāvils Rozītis. Viņa darbi publiskajā domēnā nokļuva tikai šā gada 1. janvārī, un lielākā daļa cilvēku viņu pazīst tikai kā „Cepļa“ vai „Valmieras puiku“ autoru. Tomēr Rozītis savulaik tika uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem latviešu psiholoģisko romānu un noveļu autoriem. Maz pazīstami ir arī viņa dzejoļi. Darbi tiek digitalizēti no pirmskaŗa Latvijas laika izdevumiem — tā kā Rozītis savos darbos mēdz kritizēt komunistus, darbi tika pielaboti, lai padarītu tos pieņemamākus izdošanai LPSR lasītājiem. Tādēļ arī gribētu mīļi lūgt: ja kādam no jums ir pirmskaŗa P. Rozīša darbu izdevumi, būtu ļoti jauki, ja varētu aizdot ieskenēšanai.

Ar prieku gaidīšu atsauksmes par darbu izvēli un plāniem. Rakstiet uz nuclearsecrets uz gmail punkts com.

Īsa projekta prezentācija

BarCamp vajadzībām biju uztaisījis nelielu projekta prezentāciju, kur izklāstīju, kas tas tāds ir, kāpēc to vajag un kas to pirks. Prezentācija bija angliski, tādēļ tagad pārtulkoju to latviski un ievietoju šeit.

Kas mēs esam?
Mēs izdodam grāmatas latviešu valodā, izmantojot tikai un vienīgi brīvas licenzes. Ikviena grāmata ir brīvi pieejama internetā, to drīkst kopēt, pārveidot un izplatīt tālāk. Starp grāmatām ir gan darbi, kam autortiesības beigušās, gan tulkojumi un oriģināldarbi.

Kādēļ tas ir vajadzīgs?

  • Brīva un atvērta ideju apmaiņa ir brīvas un atvērtas sabiedrības priekšnoteikums.
  • Sabiedrība un kultūra balstās uz savu pagātni. Tādēļ pagātnes darbiem jābūt brīvi pieejamiem.
  • Daudzas latviešu publiskā domēna grāmatas nav pārpublicētas un ir grūti pieejamas. Daudzi svarīgi darbi nekad nav tulkoti latviešu valodā.

Kas ir mūsu pircēji?

  • Cilvēki, kas jau ir pazīstami ar atvērtā koda idejām.
  • Studenti, kam studiju programmas ietvaros jālasa un jāanalizē mūsu izdotās grāmatas.
  • Cilvēki, kas labprāt lasa un vēlētos izlasīt arī retākas, grūtāk pieejamas grāmatas.

Ko iegūst pircējs?

  • Ātru un ērtu pieeju retām grāmatām.
  • Iespēju iepazīties ar grāmatas saturu pirms pirkšanas.
  • Brīvību izplatīt un pārveidot darbus tā, kā viņiem tas nepieciešams.

Kā mēs viņus sasniedzam?

  • Izmantojot jau esošās grupas, kur pulcējas mūsu potenciālie pircēji: universitātes, lasītāju klubus, blogerus.
  • Dāvinot grāmatas bibliotēkām, kur cilvēki par tām uzzina tad, kad viņiem tas nepieciešams.
  • Palīdzot mūsu pircējiem pastāstīt citiem.

Kā mēs viņus paturam?

  • Veidojot kopienas publiskā domēna, atvērtā koda un lasīšanas entuziastiem.
  • Ieklausoties viņu viedoklī, mudinot izteikt atsauksmes un recenzēt grāmatas
  • Pievēršot īpašu uzmanību reģistrētajiem lietotājiem, piemēram, izsūtot viņu interesēm atbilstošu ziņu lapu un dāvinot mūsu grāmatas dzimšanas dienā un Ziemassvētkos.

Kāda ir pašreizējā situācija?

  • Nav daudz to publiskā domēna grāmatu, kas pieejamas elektroniski; vēl mazāk ir to, kas pieejamas brīvi; netiek uzsvērta brīvas pieejas nozīme. Ar autortiesībām aizsargāti darbi elektroniski sastopami vēl retāk; pārveidošana un izplatīšana nav atļauta.
  • Daudzus tulkojumus latviešu valodā bojā slikta valoda un nelasāms salikums.
  • Slikta izpratne par publisko domēnu un brīvu pieeju; mēģinājumi piesavināties publiskā domēna darbu autortiesības.

Kas ir mūsu konkurenti?

  • Niecīgs skaits latviešu elektronisko grāmatnīcu; tās nepiedāvā brīvu pieeju grāmatām.
  • Lielās izdevniecības: tām ir būtiski lielāki resursi, bet atšķirīgi mērķi.
  • Autortiesību aģentūras, kas sludina savu izpratni par autortiesībām.

Kas mums nepieciešams?

  • Cilvēki, kuŗu mērķi sakrīt ar mūsējiem.
  • Pabeigts produkts, ko var piedāvāt pircējiem.
  • Finansējums, lai atalgotu cilvēkus un izveidotu produktu.

Kopsavilkums:

  • Mēs neizdodam grāmatas, mēs izdodam brīvību.
  • Mēs nepārdodam produktus, mēs veidojam kopienas.
  • Mēs nevēlamies ātri sapelnīt naudu, mēs vēlamies mainīt pasauli.

Sveicināti

Es esmu Didzis Veinbergs. Šī lapa šeit ir tādēļ, ka man ir ideja, kas pamazām iegūst arvien konkrētākus apveidus. Proti — es vēlos izveidot atvērto izdevniecību. Šāda izdevniecība izdod papīra grāmatas, ko var aptaustīt, nopirkt, izlasīt un ielikt plauktiņā, taču pilnīgi visas grāmatas tiek izdotas ar brīvām licenzēm. Tas nozīmē, ka ikvienu grāmatu visi, kas vēlas, var brīvi izlasīt internetā, izdrukāt, pārveidot un izplatīt.

Uzreiz precizēšu, lai vēlāk nebūtu pārpratumu: es negaidu, ka autori un tulkotāji savus darbus publicēs par brīvu. Tieši tāpēc arī ir grāmatas, ko pārdot — lai maksātu honorārus tiem, kas tās saraksta un tulko un algas tiem, kas tās rediģē, koriģē un saliek.

Es arī neesmu pārlieku oriģināls. Pašu ideju — pārdot lietas, kas pieejamas par brīvu, lai iegūtu naudu to tālākai attīstībai — plaši sāka izmantot jau brīvās programmatūras pārdevēji. Piemēram, netrūkst kompāniju, kas ar visnotaļ labiem panākumiem tirgo brīvo operētājsistēmu Linux. Arī grāmatas ar brīvām licenzēm izdotas jau agrāk — un arī veiksmīgi.

Visbeidzot, es vēlos mainīt pasauli. Daudzi veiksmīgi uzņēmumi mainījuši pasauli — un tieši tādēļ, ka viņi piedāvāja ko jaunu un vērtīgu, viņi arī kļuva veiksmīgi. Tieši Latvijai un latviešu valodai šāda izdevniecība ir pat ļoti vērtīga.

Ja doma patīk un gribi palīdzēt, droši raksti uz nuclearsecrets (uz) gmail (punkts) com. Tava palīdzība pilnīgi noteikti lieti noderēs.


Saņem jaunumus ātrāk!